Izstāde “Pirmie gadi Lielbritānijā: astoņi latvieši stāsta”

Izstāde izgaismo astoņu latviešu dzīves brīdī, kad viņi atstāj bēgļu nometnes un ieceļo svešā zemē. Aculiecinieku interviju citāti, muzeja krājuma priekšmeti un fotogrāfijas sniedz ieskatu viņu dzīves apstākļos 20. gadsimta 40.–50. gadu Lielbritānijā – strādājot slimnīcās, raktuvēs un lauku darbos; dzīvojot barakās, šaurās istabiņās vai labdarības namos; mācoties angļu skolās un universitātēs. Šos latviešus vienoja Tēvzemes zaudējums, skarba pieredze bēgļu nometnēs un cerība uz jaunu, mierīgu dzīvi.
Lielbritānija bija pirmā valsts, kas organizēti uzņēma latviešu bēgļus, īstenojot darbaspēka piesaistes programmas “Balt Cygnet” un “Westward Ho!”. 1946.-1950. gadā tur ieceļoja ap 18 000 latviešu no bēgļu nometnēm Vācijā. Dzīves apstākļi pirmajos gados bija grūti – valdīja trūkums, darbs bija smags, bet atalgojums – niecīgs. Daudzi vēlāk emigrēja tālāk, taču aptuveni 13 000 latviešu palika dzīvot Lielbritānijā. Aktīvākie centās atrast cits citu, un jau drīz pēc ieceļošanas daudzviet sāka veidoties spēcīgas latviešu kopienas.